• Ziemassvētku stāsts II (Svētku idejas)


    • Autors: nezināms
      Kopsavilkums: Lea, meitenīte, kuras ģimenei pieder kūtiņa, stāsta Ziemassvētku stāstu
       
      Tajā laikā, kad Betlēmē vajadzēja piedzimt Glābējam, kura dzimšanas dienu mēs šodien svinam, dzīvoju es- kāda meitene- vārdā Lea. Es dzīvoju kādā no Betlēmes namiņiem un manai ģimenei bija arī kūtiņa. 

      Tieši uz Ziemassvētku laiku tētis man prasīja, lai es kārtīgi satīru kūti. Tieši toreiz es īpaši sakopu un uzposu mazo kūtiņu. Man pat prātā neienāca, ko Dievs gatavojas darīt tieši mūsu necilajā kūtiņā. 

      Tajā vakarā mans draugs Jēkabs mani uzaicināja iet kopā ar viņiem uz lauka. Naktī uz lauka ir ļoti interesanti. Viss ir kluss un tumšs. Vienīgi ugunskurs ļauj man skatīt ganu sejas. Man ļoti patīk būt kopā ar viņiem. Tad mēs visu nakti stāstam dažādus stāstus, lai nakts nebūtu tik gara. Es izstāstīju par mūsu kūtiņas jaunajiem iemītniekiem- Mariju un Jāzepu. Mēs vēl kādu laiku runājāmies, kad pēkšņi parādījās spoža jo spoža gaisma. Likās, ka to var redzēt visā plašā pasaulē. Tā bija tik spoža, ka es aizvēru acis un aizsedzu tās ar plaukstām. Tomēr mani māca zinātkāre, kas tā par spožu gaismu. Es caur plaukstu starpām paraudzījos, kas tā par spožu gaismu. Tad gaismas vidū es pamanīju lielu, spožu eņģeli. Viņa sudrabaini dzidrā balss sacīja: “Nebaidieties!” Es iekniebu sev rokā, jo nevarēju noticēt, ka redzu īstu eņģeli. Auč, man iesāpējās! Es sapratu, ka tā ir īstenība, ka es nesapņoju. Eņģelis bija ļoti skaists. Viņam bija cilvēkam līdzīga seja, bet tā atstaroja ļoti košu mirdzumu, kas tumsā zaigoja visās varavīksnes krāsās. Baltais tērps arī mirdzēja. Tad man vairs nebija bail. Es sāku justies daudz drošāk, lai gan nebiju spējīga pateikt ne vārda. Eņģelis sacīja: “Es esmu nācis, lai nestu jums tādu vēsti, kādu neviens nekad nav dzirdējis! Šodien jūsu pilsētā- Betlēmē ir piedzimis paša Dieva Dēls- jūsu Glābējs! Jūs atradīsiet šo jaundzimušo Bērniņu kūtī, silītē gulošu. Vai tu zini, kas ir sile? Tas ir trauks, no kura ēd lopiņi. 

      Eņģelim runājot, debesīs parādījās neskaitāms eņģeļu pulks. Viņi visi bija gaidījuši šo īpašo mirkli. Lai šodien varētu dziedāt par godu Jēzus piedzimšanai, viņi bija mēģinājuši daudz reizes.(Gluži tāpat kā jūs!) Visas debesis sāka zvanīt ar neskaitāmiem pulkiem brīnišķīgu eņģeļu balsu. Tā bija pati skaistākā mūzika, kādu jebkad biju dzirdējusi. Man negribējās, ka tā jebkad beigsies. Tad es atcerējos, kā biju teikusi, ka vēlētos redzēt dzīvu eņģeli. Tagad tas bija piepildījies. Es pat redzēju ne tikai vienu vien eņģeli, bet visas debesis ar eņģeļiem. O, šī bija īpaša nakts! Tāda nekad vēl nebija bijusi! Dievs tik ļoti vēlējās, lai visi zina, ka piedzimis Pestītājs, ka ļāva mums visiem ganiem to uzzināt. Es biju vislaimīgākā meitene pasaulē! Starp šiem ļaudīm biju arī es- maza, necila meitenīte, ganu draudzene! 

      Kad eņģeļu balsis pierima līdz pavisam izgaisa un debesis atkal palika tumšas, kādas tās bija Ziemassvētku naktī. Mēs visi kādu laiku sēdējām klusu. Tad visi, kā viens, ierunājāmies, ka mums taču jāiet un jāaplūko mūsu Glābējs!
       
      Es zināju, ka Jēzus Bērniņam par, kuru eņģelis stāstīja droši vien jābūt mūsu kūtiņā. 

      Kad bijā atraduši mūsu kūtiņu, pārliecinājāmies, ka neesam kļūdījušies. 
      Tur bija ne tikai Marija un Jāzeps, bet gan arī mazs, mīlīgs, skaists Bērniņš. Viņš uzsmaidīja mums, kad ienācām kūtiņā. 

      Mēs nokritām Bērniņa priekšā ceļos un pielūdzām to. Viņš taču bija pašu debesu Ķēniņš! Gani pastāstīja Marijai un Jāzepam, kā nokļuva līdz šejienei. Man nebija laika klausīties viņu stāstā. Es tikai raudzījos mazajā Puisītī. Manu sirdi piepildīja tāds prieks un miers. Negribējās nekur iet prom!